Zefīri mandarīnu krējumā

Vai nu tie ir laika apstākļi, vai apkārtējie cilvēki, vai vienkārši mana piesārņotā karma, bet esmu domu pārņemta. Visādas negācijas, drūmas lietas un prieka nekāda. Mazliet pietrūkst manai sirdij cilvēku smaidu, skaistu un labu lietu. Lai gan katru dienu uzlādējies, šī baterija ātri izsīkst. Tur paliek 18% no visa iegūtā. Lai gan tas ir daudz, gribās vēl vairāk.

Varbūt es vienkārši sāku redzēt lietas īstajās krāsās, bet tā nedrīkst un tā nevajag! Kur ir palicis tas pamuļķis, kas visā saskata dzeltenas vardītes, rozā ponijus un saulītes to krēpēs. Sajūta, ka viņš atgriezīsies līdz ar pavasari. Par daudz stresa, par daudz visa kā, par daudz datora. Jā! Par daudz datora!

Stāv nedēļu neēsta Ferrero Rocher konfekšu kārbiņa, nededzināta svecīte, bet sirsniņa ir sajūsmināta un smaidīga tāpat. Protams, par ko gan cilvēkam nepriecāties, tomēr prieks mainās. Priekam kaut kas pietrūkst. Došos sevi radoši meklēt. Mani sevi jāatrod!

Ja man būtu milzīgs balons lāča formā un piepildīts ar hēliju, tas turētos pie manis vienmēr. Rōzā bantītē iesiets, tas mestu riņķus un kūleņuskūleņuskūleņus. Tas smaidītu vienmēr un visiem. Atbildētu jebkura smiekliem un dotos ar mani kopīgā ceļojumā pie varavīkšņu krāsas taureņiem un saulītēm. Tas dejotu līdzi taureņiem un es to sauktu par tomātiņu! 

Hēlija balons aizlidos tālāk, vēl tālāk un vēl tālāk, bet tas vienmēr atgriezīsies, jo mūs taču šķir šī rozā bante! Baloniņš dāvā prieku ne tikai ar to, ka tas ir baloniņš, ka tas ir lāča baloniņš, bet arī ar to, ka tas ir hēlija lāča baloniņš! Lai gan cilvēki vēlās pēc iespējas ātrāk to iztukšot, es to nevienam neatdošu! Nē, gaiss viņā paliks, tas ir viņa gaiss, lai arī cik jautri būtu to paelpot un viņš lidos! Viņš lidos bez spārniem! Viņš lidos prom un atpakaļ pie manis! Lāča hēlija balons - Tomātiņš!

Prieks par caurspīdīgo knaģi, kas cenšas apēst manu degunu ik rītu. Viņš iekož kokiem, pārvēršot tos baltus, iekož saulei, kas rada pasakainus saullēktus un iekož arī manam garastāvoklim. Priecājos par ledus taureņiem. Jā! Taureņiem. Tie dejo un vicina savus spārnīšus riķī apkārt un smaida man domās. Šie smaidi man liek īpaši smaidīt! 

Jau mazliet sāku sapņot par pavasari, bet tomēr izbaudu šo drēgno dienu! Bet tā ir laime. Laime ne tikai pavasarī, bet arī ziemā. Mana laime nav atrodama ne laika apstākļos, ne cilvēkos, ne šokolādē, ne tēja un arī vienradžos un Sniedziņā ne. Manu laimi veidoju un rodu es pati! Mana laime ir tāda kādu es to redzu. Un tomēr, mana laime ir cilvēkos, laika apstākļos, šokolādē, tējā un vienradžos un arī Sniedziņā, jo es viņus visus redzu kā savu laimi, jo viņi rod manus smaidus, jo viņi priecājas, jo viņi dāvā man savas domas un uzticību, siltumu un acu gaišumu. Prieks ir tad, ja es šos visus mazos sīkumiņus uztveru kā sev nepieciešamus un svarīgus. Bet laime manī rodas, ja cilvēks man dod tās pašas emocijas, kuras es dodu viņam! Tik daudz ”laimes” šajā tekstā, bet tā es jūtos. 

Ja Margrietiņa dejo!

Tā dejo aiz laimes un par prieku,

par sauli un par sniegu, 

lai smaidi, draudziņ, arī Tu,

un noglaudi mazo Sniedziņu!

Šeku reku pilnīgi nemanāmi ir atnākusi arī pirmā advente! Sniega nav! Šķiet Ziemassvētku noskaņa atnāks pamazām līdz ar vieglo un skaisto un gaidīto sniedziņu un tomēr apjaust šo laiku ļauj mandarīnu kvantumi veikalos un to smarža mājās. 

Galvenais šo laiku ir pavadīt ar ģimeni un sev mīļiem cilvēkiem. Tējas krūzes rokās un mandarīniem uz galda. Izrotāt eglīti un radīt mīļas dāvaniņas savējiem! Galvenais ir iepriecināt. Radīt smaidus un prieku! 

lalalalala. Daudz lieli lāču skāvieni un video. Cik meitenīte ir pasakaini forša! 

UUnunununun vakar bija oficiāli margrietiņu diena!! Paldies!

http://youtu.be/RPVyomYpDyM

Mani apreibina jebkurš mirklis naktī ar zvaigznēm, rudens lapu čaboņa, neskaitāmie ugunskuri kuros ir sakrautas tūkstošiem lapas. Pēdējo putnu dziesmas sasaucot ziemu un pasakot paldies aizgājušai un siltajai vasarai. Bērnu smaidi un smiekli, kas skan kā daudz mazi eņģelīšu zvaniņi. Mani apreibina viss paliekošais un tomēr tik ļoti lielā mērā mainīgais.Viss, ko var izjust atkal un atkal no jauna, katru reizi savādāk.

Runa ir par vakariņām, kas tiks sūtītas no Gulbenes uz Ungurkontinentu

Nu zinot Latvijas pastu, tad
1. Pie tevis atnāktu vai nu tukša apspeķota vēstule
2. Pie tevis tā nenonāktu vispār
3. Tu vairs nevēlētos ēst to kas tur būtu
4. Tev pienāktu preces no Ķīnas.

Domu grauds by Matīss :D 

Starp manām ,tik sen nedzirdētām 195 dziesmām, ir tikai viena, kas man atgādina kādu cilvēku. Žēl, ka viņa vairs man nav blakus. Es tikai gribēju pateikt, cik ļoti lepojos ar savu vecmammu! Viņu neredzu nu jau pusgadu, bet tikai šajā laikā es par viņu esmu uzzinājusi visvairāk. Daudz lietas, stāsti, atmiņas, notikumi, kuri nav pateikti viņai, gribētos ar Tevi vēl parunāt. Tik tiešām. Vai vēl kāds var pietrūkt vēl vairāk?? 

Nē, šodien nav viņas dzimšanas diena, bet gan brālēna Harija. Un nespēju noticēt ka tam mazajam ķiparam, kuram vēl pirms diviem gadiem turēju 5centimetrīgo rociņu, līdz kamēr viņš iemācījās staigāt, ir jau septiņi gadi. Laiks skrien ātri. Kautrīgāku puisi par Harīti, es neesmu redzējusi. Dāvināšu viņam lāci! 

Dievs dod cilvēkam dzīvību, lai viņš atrastu savu ceļu un to ietu līdz galam, bet kādam to atņem, lai pa to varētu lidot, un palīdzēt to iet citam.!

Būt piesietam pie garas šņores ar pušķīti galā. Tomēr smaidīt. Varbūt kāds reiz atnāks un atsies Tevi vaļā. Un tad gan Tu varēsi lidot. Lidot, kur gribēsi, pateikdamies. 

Es gribu būt dzeltens gaisa balons. Gribu, lai saule mani silda katru dienu. Gribu redzēt pasauli no augšas, jo tikai tā var redzēt pasauli tā, kā to neredzēsi katru dienu. Tur tā ir savādāka-īpašāka. Meklēt un atrast. Galvenais ir pacietība, cerība, mazdrusciņ veiksmes, sapnis. 

Balons viens nespēj atrauties no šņores. Tam vajadzīgs palīgs. Tā ir fizika. Tā ir emocija. Tā ir LAIME.